Tad nu esam tikuši līdz stāstījuma visspraigākajai daļai. Daži no jums jau ir dzirdējuši mūsu stāstu druskas par šo dienu, pilnas ar visspēcīgākajām un patiesākajām emocijām. Tagad lasītājiem būs iespēja salikt visu ainu kopā vienotā audeklā brūnganpelēkos toņos.
Iepriekšējā daļā es apstājos pie tā, ka mēs pametām viesmīlīgo HES pēc vētras brīdinājuma. Meitenes arī teica, ka pa ceļam uz kalna patrāpīsies viesnīca vai hostelis, un tur mēs varētu pārlaist nelaiku. Vācieši, ar kuriem mēs braukājām kopā vienā no iepriekšējām daļām, tā arī izdarīja, jo Markuss bija saslimis.
Bet, kā zināms, kas krievam labs, tas vācietim nāve. Es neesmu nekāds krievs, bet neesmu arī eiropietis, drīzāk zinātnei nezināmas sugas mutants no veselas kaudzes tautību. Tāpēc droši vien nekad nevaru rast mieru, mūžīgi mani velk uz dažādām pusēm. Šajā gadījumā mani vilka braukt pretī stipram vējam kalnā, un doma nogaidīt pat neienāca prātā.
Protams, kurš šādu triku ir taisījis, mani sapratīs, bet pārējie var pamēģināt uzkraut plecos 40 kg smagu maisu un pastaigāties ap Sventi (vai Siguldu, ja jums tas tuvāk).
Kad pēc divdesmit kilometru cīņas ar dabu mēs upē ieraudzījām slūžas, kas diezgan labi aizsedza no caururbjošā vēja, mēs lēkājām kā bērns, ieraugot dāvanas zem eglītes. Putru nevārījām, nebija spēka, turklāt pusdienot vēl bija par agru, iekodām riekstus ar pipariem, kurus es pēc nejaušības principa biju sagrābies Maksimā pirms izlidošanas. Šeit nu ir tas retais gadījums, kad mana impulsivitāte nāca lietai par labu, jo bez šīs degvielas vispār nav skaidrs, kā mēs būtu kustējušies tālāk.
Ja uzmanīgi ieskatās iepriekšējā izlaiduma trekā, būs redzams, ka mums vajadzēja nokļūt līdz tiltam, lai šķērsotu Islandes garāko un vienu no krāčainākajām upēm – Þjórsá.
Tas pagarināja mūsu ceļu par kādiem 30 kilometriem, jo pēc tam mums nāktos braukt atpakaļ pa pretējo krastu. Un te notika kārtējais brīnums, pat nav skaidrs – uz labu vai uz ļaunu.
Tā izskatās brīnums
Brīnums izpaudās kā neliels tilts-slūžas, pa kuru vispār jau braukt ir aizliegts. Bet mēs tak esam ar velosipēdiem, tāpēc mums likums nav rakstīts!
Es nebūt nebiju pārliecināts, ka pēc tilta mēs arī turpināsim šķērsot upi, bet viss izdevās. Visapkārt viļņojās vētraini ūdeņi, tumši zilas debesis slējās pār mums visā pie apvāršņa, atskaitot tās daļas, kur augšup tiecās no sniega plankumainie kalni, zem riteņiem krakšķēja akmeņi un smiltis, bet mēs stūrgalvīgi minām uz priekšu.
Tā mēs nogriezām krietni daudz kilometru, un uzreiz nokļuvām uz vajadzīgā gruntsceļa. Nepagāja ne stunda, kad tikām līdz vairogam ar uzrakstu: "Atmetiet cerības, visi, kas šeit ienāk", jeb "Šeit sākas ELLE".
Ja vajag tulkojumu cilvēku valodā, paskaidrošu. Infovairogs draudīgi brīdināja, ka tālāk nebūs vienkārši, un tāpēc parastajām mašīnām, pat "parketniekiem", ieeja šeit ir liegta – tikai pastiprinātiem pilnpiedziņas džipiem ar augstu klīrensu, bet vēl labāk ar dzinēja aizsardzību no ūdens. Priekšā – brasli, akmeņains vulkāniskais ceļš, un nekādas civilizācijas, neskaitot retus kempingus. Mēs papļāpājām ar pāris tūristiem uz vienkāršākiem auto, kuri sprieda, vai viņu lūžņi izbrauks cauri brasliem, un saņēmām atļauju no iekšā jau pabijušajiem ceļotājiem – sak, līdz Landmannalaugarai kaut kā jau tiksiet. Tas arī mūs iepriecināja – jo pieredzes braslu sturmēšanā mums pagaidām nebija, un ko gaidīt, nav skaidrs.
Tālāk manai valodai būtu jākļūst jukušai un nesakarīgai, jo to, ko mēs pārdzīvojām, vārdiem neizteikt, bet ja arī izteiktu, tad ar tādiem, kādus šajā blogā nelieto.
Kas tad tāds notika, jūs neizpratnē jautāsiet? Vai tiešām nezinājāt, uz ko parakstāties? Nepaņēmāt līdzi proviantu un rezerves daļas? Apģērbs nepiemērots Islandes klimatam? Spēciņa nepietika pedāļus mīt?
Nē, nē un vēlreiz nē. Ar to visu mums bija kārtībā, bet lūk, visu baismīgo un briesmīgo Islandes vētras spēku mēs acīmredzami nenovērtējām. Līdz tam laikam, kad iegājām Islandes iekšienē (Interior), bijām nobraukuši jau 20 km pret vēju, un kārtīgi izlikušies. Bet te ceļš kļuva smilšains, un gāja kalnā. Vējš tikmēr nebūt nerimās, bet tieši otrādi, visādi pieņēmās spēkā. Smiltis lidoja mums acīs, skrāpēja brilles un apgrūtināja kustību, bet mēs pagaidām turējāmies. Diezgan bieži mums garām traucās džipi – mēs pārvietojāmies pa rosīgu trasi, kas ved uz Landmannalaugaru, tūristu vidū ļoti populāru vietu.
Viss tas bija kārtīgs pārbaudījums uz izturību, un mēs diezgan drīz jau vairs nemaz nebraucām, bet gājām, velkot nopakaļ velosipēdus. Bet vējš, tikmēr, arvien pieņēmās un pieņēmās spēkā. Andrejs drīz jau sāka domāt, ka stiprāka vēja dabā nemēdz būt. Es gan esmu cilvēks ne tik naivs, un kad ieraudzīju, ka mašīnu plūsma ir pavisam apsīkusi, sāku gaidīt ļaunāko.
Šis ir tas pats slavenais Heklas vulkāns no iepriekšējās daļas
Pat ar rādītāju
Visapkārt mums, kā redzat, neiepriecinoši lavas šķembu lauki
Ļaunākais nelika uz sevi gaidīt: milzīgi virpuļi nesa kilogramiem putekļu, akmentiņu un vulkānisko smilšu tieši virsū mums, un to visu pavadīja vēja brāzmas ar ārprātīgu spiedienu. Kā izrādījās vēlāk, to ātrums sasniedza 25 metrus sekundē, kas, starp citu, ir 90 km/h.
Pēc kāda laika cīnoties ar satrakojušos stihiju, es sapratu, ka ilgi mēs tā neizvilksim, vajag atpūsties un iekost. Andrejs jau toreiz izskatījās pēc zombija, un uz manu saucienu reaģēja vāji. Ko viņš tajā brīdī domāja, paliek nezināms, bet tas, ka man nācās viņu pierunāt vilkt ārā degli – fakts. Parasti viņš domā, ka mums ar roku sasniedzams palicis līdz galam. No kurienes viņā šis nelabojamais optimisms, saprast grūti, jo kuru reizi jau uzkāpj uz tā paša grābekļa: ”Mums taču netālu, tāpat aizbrauksim”.
Par laimi, kamēr es to visu domāju, mūsu priekšā izauga par parasto nedaudz lielāki klinšu veidojumi. Tur mēs arī iekārtojāmies. Degli nācās iebāzt caurumā, izrokot no tā nedaudz zemes tilpumam.
Mūsu pusdienas bija neiepriecinošas. Priekšā vēl bija kādi 20 kilometri pret kalnu, bet vējš zināja tikai vienu attīstības virzienu – pieņemšanos spēkā. Ar tādu drūmu ainu pacelt garastāvokli ar putru un konserviem izredžu ir maz.
Es Andrejam paziņoju, ka perspektīvas mums ir sūdīgas, tāpat kā izvēle. Pirmais variants - iet tālāk uz kempingu, elpojot putekļus, cīnoties ar drausmīgu nogurumu un ar ādu jūtot vietējo akmentiņu asumu, vai arī celt telti tepat, līdz rītdienai ar visu ķermeni ieklausoties tās sienu trīcēšanā, vētras gaudošanā un smilšu švīkstoņā visapkārt.
Panks izvēlējās iet. Mani ilgi pierunāt nevajag – es par saviem fiziskajiem spēkiem esmu pārliecināts vienmēr, atšķirībā no mentālajiem. Pēc šī pārgājiena tomēr atnāca doma, ka varbūt arī velti.
Varbūt jums ienāca prātā doma, par ko gan domā cilvēks, kurš plēšas cauri tādai baisai pieredzei? Neteikšu par Andreju, bet savas domas varu jums izstāstīt.
Es prātoju par to, ka cilvēks var izturēt daudz, ja ne visu, tā nu viņš ir iekārtots. Nav cilvēkam izvēles: kas tev uzgāzīsies, to arī pārdzīvosi. Alternatīva, kā zināms, ir viena, un jēgas tajā ir vēl mazāk, kā ciest un cerēt.
Nāca prātā domas arī par to, ka visi fiziskie pārbaudījumi ir nekas salīdzinājumā ar morālajiem. Vismaz tāda ir mana pieredze. Un visi mani trāpījumi slimnīcā, un šī vētra – tas viss nobāl, salīdzinot ar tumšajām domām, kuras dažkārt nomāc visus cilvēkus, bet mani tā vispār diezgan bieži. Par to pat ir dziesma, Džonija Keša versija man patīk labāk. See The Darkness.
Klausīties: >Lejupielādēt MP3
Bjarturam smeldza viss ķermenis, lai gan viņš negribēja pats sev to atzīt, bet slapjās drēbes slikti pasargātu viņu no sala, ja viņš nolemtu ierakties sniegā. Līdz ar to, kā sniegpārsliņas kļuva arvien asākas un dzeļošākas, sals pieņēmās spēkā. Sniegu putināja aizvien vairāk un vairāk. Viņa virsdrēbes bija tā sasalušas, ka aukstums nevarēja tikt līdz veļai, kamēr viņš atradās kustībā. Skropstas un bārda apsarmoja. Sainītī bija palicis pusotrs ripulis asinsdesas, pilnīgi sasalusi. Nūju viņš bija pazaudējis. Nebija redzams ne plaukstas attālumā. Tumsā bija tā sabiezējusi, ka šķita – to var griezt ar nazi. Vējš pūta no austrumiem, tieši sejā. Bjarturs atkal un atkal klupa aiz ciņiem, iekrita grāvjos, kur sniega bija sasnidzis gandrīz līdz jostasvietai. Sniegpārsliņas lidinājās ap Bjarturu kā pelni vējā. Viena priekšrocība gan viņam bija: noklīst no ceļa viņš vairs nevarēja, jo pa kreisi no sevis dzirdēja smagu, drūmu traucošās upes troksni.
Jo sliktāk viņš jutās, jo stiprāk lamājās, un visu laiku atcerējās par slavenajām kaujām, kuras apdziedātas seno dzejnieku rīmēs. Viņš nepārtraukti caur zobiem murmināja spēcīgākās strofas, īpaši izceļot tādu dēmonisku varoņu aprakstus kā Grīmurs un Andri. Ilgi viņam šķita, ka viņš cīnās ar Grīmuru; viņam rādījās, it kā viņš jau sen karotu ar šo nolādēto velnu no Trolgamas. Bet tagad kauja būs izšķirošā. Viņš domās izsekoja visu pretīgo Grīmura dzīves gājumu, sākot no tā mirkļa, kad zīlniece Groza viņu pieķēra krastā. Bāls no dusmām viņš perināja viltīgas intrigas.
Bjarturs aprakstīja viņu ar skaldu vārdiem — šo ļauno dēmonu, šo burvi. Lūk, viņš rūc, līdz viduklim iegājis zemē, no mutes viņam šaujas liesmas. Cilvēkam nav pa spēkam viņu pieveikt.
Pret šo velnu Bjarturam nebija ne mazākās līdzjūtības. Katru reizi, kad Bjarturs iekrita grāvī, viņš nepadāvās, bet ar divkāršu enerģiju rāpās ārā un gāja tālāk, sakodis zobus un nobēris ar lāstiem Grīmuru, viņa liesmas spļaujošo rīkli. Viņš bija stingri nolēmis nerimties, kamēr neiedzīs Grīmuru tālākajā elles stūrī, kamēr necaururbs viņu ar zobenu, kamēr tas nesāks locīties nāves krampjos zemes un jūras dejas pavadībā.
Atkal un atkal viņam šķita, ka ir ticis galā ar Grīmuru, nosūtījis viņu uz elli un dod viņam ceļamaizei dzejnieka nemirstīgos vārdus. Un tomēr nākamajā atpūtas brīdī putenis atkal ar nerimstošu spēku sitās sejā Bjarturam, tas ar nagiem iecirtās viņa acīs un sejā, ļauni gaudoja viņam ausīs un mēģināja nogāzt viņu gar zemi. Cīņa turpinājās, viņš cīnījās aci pret aci ar briesmoni, kurš tā plosījās, ka satricinājās zeme.
Nē, nē, neizdosies šiem velniem izvairīties no pelnītā soda. Kurš jebkad ir dzirdējis, ka Gareks vai Gājējs Hrolvs, vai Bernouts būtu cietuši sakāvi izšķirošā kaujā? Tieši tāpat neviens neuzdrošināsies teikt, ka Bjarturu no Vasaras mītnes ir pievārējuši briesmoņi, lai cik reižu viņš nekristu no kraujas un neveltos grāvī. «Es cīnīšos līdz pēdējam elpas vilcienam, lai kā arī netrakotu vējš!» Beidzot viņš apstājās un atspiedās pret vēju, kā atspiežas pret sienu, bet ne vējš, ne viņš nevarēja izkustināt viens otru no vietas. Tad Bjarturs nolēma atgulties sniegā un atpūsties; viņš sāka meklēt pasargātu vietu dziļā aizā. Ar rokām viņš izkārpīja sev iedobi kupenā, sarāvies čokurā, apsēdās tajā un sāka raust klāt sniegu, lai aiztaisītu atveri. Bet sniegs nebija pietiekami blīvs, tas nekādi neturējās, un Bjarturam nekas nebija pa rokai. Sanāca slikts patvērums, sniegs tūdaļ pat sabruka. Bjarturs nevarēja ilgi palikt kupenā — viņu caururba aukstums, viņš sāka stingst, viss ķermenis sastinga, un, kas vēl ļaunāk, viņu pārņēma miegainība, kuru viņš nevarēja pārvarēt,— tas vilinošais miegs sniegā, kas padara tik vieglu nāvi puteņa laikā. Galvenais — nepadoties kārdinājumam, kas mūs aicina uz siltuma un miera zemi. Parasti Bjarturs, lai nepadotos kārdinājumam un nesnaustu sniegā, lasīja vai dziedāja pilnā balsī visus nepiedienīgos dzejoļus, kādus vien bija iegaumējis no bērnības, bet apstākļi nebija labvēlīgi dziedāšanai, un balss viņam bieži lūza, bet miegainība turpināja tīstīt viņa jūtas un apziņu dūmakainā miglā. Gara acīm Bjarturam garām slīdēja cilvēku tēli, paša pārdzīvotais un senajās poēmās izlasītais, kūpoša zirga gaļa uz liela šķīvja, blējošas aitas aitu kūtī, pārģērbies spēkavīrs Bernouts, vieglprātīgas mācītāja meitas zīda zeķēs. Un visbeidzot viņš nemanot pats sev izšķīda citā cilvēkā un pārvērtās par Lepno Grīmuru, Spēkavīra Ulvara brāli. Karalis, šo brāļu tēvs, jau būdams sirmgalvis, apprecējās ar jaunu karalieni. Sieviete, kurai bija garlaicīgi gultā pa naktīm, sāka skumt. Bet lūk, kādu dienu viņa vērsa savu skatienu uz karadēlu Lepno Grīmuru, kurš ar savu skaistumu, spēku un drosmi aizēnoja visus valstības vīriešus. Jauno karalieni pārņēma tāda mīlestība pret šo brīnišķīgo jaunekli, ka viņa nevarēja ne ēst, ne gulēt. Beidzot viņa nolēma apciemot Grīmuru viņa guļamistabā naktī. Par sirmgalvi-karali, Grīmura tēvu, viņa runāja ar viņu ļauni un izsmējīgi:
Kāds man labums no karaļvalsts! — karalis lēmis mani jaunavībai, grozās knapi, knapi sirmgalvis nespēcīgs uz gultas.
— Lai tevi jods parauj! — iekliedzās Bjarturs. Viņš tagad stāvēja, izslējies kupenā, atgrūdis no sevis izvirtušo karalieni, neskatoties uz visiem viņas prasmīgajiem trikiem. Kur tas dzirdēts, ka poēmu varoņi izšķirtos par netiklību, par laulības pārkāpšanu. Jo tas vienmēr beidzas ar to, ka viņi kaujā sabīstas. Visi šie brašuļi jūtas kā lieli varoņi sievietes apskāvienos, bet kaujā viņi ir pēdējie gļevuļi. Nekad neviens nedzirdēs par Bjarturu no Vasaras mītnes, ka viņš kaujas laukā būtu pagriezis muguru saviem ienaidniekiem, lai izklaidētos ar kādu drazainu karalieni. Bjarturs sadusmojās. Viņš izmisīgi kūlās pa sniegu un no visa spēka pļaukāja sevi ar rokām; viņš nerimās līdz tam brīdim, kamēr nepārvarēja to viltīgo pagurumu, kad ķermenis lūdz pēc svētlaimīga miera, sauc padoties, nolikt ieročus.
Kādu laiku Bjarturs turpināja kustēties, lai sasildītos, un beidzot aizbāza aiz drēbēm sasalušās asinsdesas ripuli. Viņš to sasildīja uz sava ķermeņa un, saspiedis dūrē, sāka ēst nežēlīgās ziemas nakts tumsā, ar sniegu kā garšvielu.
Tā bija bezgalīgi gara nakts. Reti nācās viņam skaitīt tik daudz dzejoļu vienas nakts laikā. Viņš noskaitīja visus sava tēva dzejoļus, visas senās poēmas, kas viņam bija zināmas, visas paša prasmīgi sacerētās dziesmas — tās, kuras var skaitīt uz priekšu un atpakaļ, četrdesmit astoņās vīzēs,— veselu sēriju nepiedienīgu pantiņu, vienu psalmu, kuru viņam bija iemācījusi māte, un visus tos jokainos dzejoļus, kuri no senseniem laikiem bija zināmi tajos novados,— par vecākajiem, tirgoņiem un tiesnešiem. Laiku pa laikam viņš līda ārā no kupenas un pļaukāja sevi pa krūtīm un pleciem, kamēr nesāka smakt.
Viņš tā baidījās nosalt, ka nolēma pamest savu kupenu. Droši vien rīts jau tuvojās, un maz prieka bija pavadīt veselu dienu sniegā, bez ēdiena, tālu no cilvēku mitekļiem. Viņš atkal devās ceļā. Sākumā viņš soļoja, pacēlis galvu un turoties pret vēju, bet, uzkāpis pārejā virs aizas, vairs nevarēja nostāvēt kājās un sāka virzīties rāpus, četrrāpus, veļoties pa akmeņainajām nogāzēm aizās un gravās. Viņam vairs nebija cimdu, un pirksti viņam bija pilnīgi sastinguši.